Alus un koks. 1. daļa

Ar sveicieniem no Asteriksa

Koka trauku izmantošana dažādās alus darīšanas stadijās nav nekāds pēdējo gadu jaunievedums. Pirmās ziņas par koka traukiem, kas izgatavoti no dēlīšiem un sajūgti kopā ar klūgām vai stīpām, atrodamas jau Senajā Ēģiptē ap 26. gadsimtu p.m.ē. Senie romieši gan mucas izgudrošanu piedēvēja senajiem ķeltiem ap 3. gadsimtu p.m.ē., kuri tajā laikā sevi dēvēja par galliem un apdzīvoja, var teikt, visu Eiropas centrālo un rietumu daļu, izņemot Vidusjūras piekrasti. Ķelti mucas izmantoja saviem iecienītajiem dzērieniem – alum un medalum.

Šo laiku tad arī parasti ir pieņemts uzskatīt par koka mucas laikmeta sākumu – turpmākos gandrīz 2000 gadus koka muca dažādos izmēros ir galvenais uzglabāšanas un pārvietošanas veids teju jebkuram dzērienam, kā arī virknei citu pārtikas un nepārtikas produktu.

Viss sākās ar to, ka romieši sāka audzēt nule iekarotajā Gallijā vīnu garnizona vajadzībām. Drīz Gallijā audzētais vīns ieguva popularitāti arī Romā, uz kurieni to transportēja inovatīvā tvertnē – koka mucā. Redzēdami mucas priekšrocības pār līdz tam izmantotajām māla amforām, romieši pārdesmit gadu laikā mucu ieviesa kā šķidrumu pārvietošanas tvertni visas impērijas teritorijā.

Mucas tūkstošgades

Sākot ar Seno Romu, mucenieki no savām darbnīcām gadsimtiem ilgi ripināja ārā dažāda izmēra mucas, sākot no pāris litru lielām mučelēm, kurās paņemt līdzi alu vienas dienas darbiem uz lauka, līdz pat 200 000 litru lielai mucai, kuru 1885. gadā Francijā izgatavoja pēc kāda šampanieša ražotāja pasūtījuma. Lielie Londonas alus plūdi, kas notika 1814. gada oktobrī, arī sākās ar nomukušu stīpu no kādas nepilnus 7m augstas mucas, kurā gatavojās augstākā labuma porteris. Šis misēklis beidzās ar 600 000 – 1 500 000 litru alus vilni, kas sagrāva alus darītavas sienu un nonāvēja 7 tuvējās apkārtnes iedzīvotājus.

Bavāriešu aldari, kas savos ledus pagrabos mocīja raugu zemās temperatūrās, oriģinālās IPAs, ko briti veda uz Indiju saviem izslāpušajiem virsniekiem, krievu imperiālais porteris, ko Anglijā darīja priekš Krievijas impērijas galma kopš Pētera I laikiem, jebkurš latviešu mājās darītais alus, medalus vai miestiņš – pilnīgi viss alus līdz 19. gadsimta vidum visu savu gatavošanas periodu pavadīja saskarē ar koku. Sākotnējā rūgšana notika vairāk vai mazāk atvērtos koka kublos, pēc kuras alus tika pārvietots briedināšanai dažāda izmēra mucās un pēc tam tika pildīts mazākās mucās, atkarībā no gala lietotāja vajadzībām.

Laimīgās nejaušības

Šim mērķim vislabāk piemērots ozols – tam ir blīva koksne, kas ļauj mucai būt škidrumnecaurlaidīgai,  tas ir pietiekoši elastīgs, lai varētu piešķirt dēlīšiem raksturīgo liekto formu un pietiekoši izturīgs, lai izturētu transportam raksturīgās spriedzes, kā arī mucu dzimtenē Eiropā ozolu toreiz vēl netrūka.

Lai izlocītu ozola dēlīšus mucai vajadzīgajā formā, tos nepieciešams pakļaut temperatūras ietekmei. Visdrīzāk, ka jau pēc tam sākās eksperimenti ar liesmas intensitāti un ilgumu, kas, kā izrādījās, liek koksnē esošajām miecvielām nomīkstināties, karamelizēties cukuriem un atvērties vanilīnam, dēļ kā dzēriens pēc saskares ar koksni kļūst mīkstāks uz mēles. Šī iemesla pēc briedināšana mucās ir īpaši populāra dārgākiem vīniem, kā arī dažādu reģionu kandžām – konjakam, burbonam, viskijam un rumam. Diemžēl, šis efekts nav mūžīgs un, jo ilgāk muca ir bijusi piepildīta, jo mazāk tā spēj savu dzērienu mīkstināt. Taču tā nav liela problēma, jo citiem dzērienu ražotājiem no mucas var būt nepieciešamas citas īpašības.

Mucas dzīve

Vispār alkoholisko dzērienu pasaulē mucas ir nedaudz staigules. Uzņem vienu dzērienu uz pāris gadiem, tad dodas pie cita. Piemēram, burbonam definīcijā rakstīts, ka mucai ir jābūt apdedzinātai jaunavai – par burbonu var saukt tikai tādu kukurūzas kandžu, kas izturēta jaunā ozolkoka mucā, kas pirms tam ir no iekšpuses apdedzināta līdz oglei. Šī iemesla dēļ burbona mucas ir vienas no vieglāk pieejamajām un līdz nesenai pagātnei tās pa otram lāgam pārsvarā izmantoja taupīgie skoti, kuri savu miežu kandžu tajās pašās burbona apciemotajās mucās noturēja vēl vairākus gadus vai pat to desmitus, izvelkot no koksnes visu labumu līdz pēdējam. Ar to gan mucas piedzīvojumi nebeidzas – bieži pēc tam tās tiek izmantotas eksperimentāliem ruma, tekilas, alus vai pat aso mērcīšu briedināšanai. Šajā gadījumā attiecīgā dzēriena briedināšana mucā sniegs tam iepriekšējā mucas apmeklētāja raksturīgas garšas un smaržas nianses. Tieši tāpēc bieži imperiālie stauti tiek briedināti dažādu viskiju mucās, lai piešķirtu šim alus stilam tik ļoti piestāvošās viskiju notis.

Kristapa briedināšanai izmantoto mucu ceļš šajā ziņā ir diezgan klasisks – viss sākās ASV, kur no amerikāņu ozola izgatavotām mucām, pirms to lietošanas, tās tika izdedzinātas un piepildītas ar kukurūzas kandžu, kas pēc 3 vai vairāk gadiem mucu pameta jau kā burbons. Pēc tam šīs mucas nonāca Fidži salās, kur tās tika izmantotas eksperimentālam rumam, kas gatavots no cukurniedrēm un, pirms noguldīšanas mucās, bagātināts ar tropiskajiem garšaugiem. Jau pēc tam mucas nonāca pie mums, kur tajās nokļuva mūsu stauts – Lielais Kristaps.  Lai kompensētu burbona un ruma no mucas izzīsto vanilīnu, mēs to vēl papildus bagātinājām ar vaniļas pākstīm, lai iegūtu īpaši maigu un zīdainu rezultātu. Pirms pudeļošanas alus no vairākām mucām tika sajaukts metāla tvertnē un atturīgi uzgāzēts pirms pudeļošanas. Te mēs nonākam pie otras svarīgās mucas īpašības – spējai ļaut dzērienam elpot. Bet par to nākamreiz.