Ne viss ir IPA
Lai gan arodalus (amatalus, kraftiņš, amatnieku alus, garšīgs alus) Latvijā dzīvojas vismaz 5 gadus (neskaitot vēl ilgāku laiku specializētos veikalos un mājbrūvētāju vidū), plašākas sabiedrības izpratne par alus stiliem aizvien ir ļoti ierobežota. Neatkarīgie aldari vai industriālie pakaļskrējēji piebradāja šo izpratni, uzsverot uz katras pudeles burtus IPA. Lielajiem brūžiem “IPA” kļuva par buramvārdu, ar kuru mēģināt panākt amatalus vilni. Rezultātā parasta alus mīļotāja prātā IPA ir kļuvusi par sinonīmu katram alum ar izteiktu garšu, mazu pudeli un paaugstinātu cenu.
IPA ir iespējams populārākais amatnieku alus stils pasaulē. Tas, bieži vien, ir pirmais alus veids, kuru izlaiž jauns brūzis un pirmais malks ar kuru topošais alus entuziasts iepazīst arodalus pasauli. Indijas gaišie eili (un gaišie eili kā tādi) ir lielisks sākums alus iepazīšanā – gaišs, viegls ķermenis, ierasta dzintarīga krāsa, kurai seko neierasta, spilgta apiņu garša. Es pat teiktu, ka pale ale kā suga ir pirmā Latvijas alus dzērāja saskarsme ar apiņiem – rūgto garšu un sveķaino aromātu. Pēc IPAs lāgeri, kas iepriekš šķita rūgti, pēkšņi kļūst saldi un iesalaini. IPAs malks ir svarīgs augošas alus izpratnes attīstībā – paliek skaidrs, kas ir salds un kas skaitās rūgts (jo plašāks paliek šis garšu spektrs, jo niansētāk var izbaudīt alu).
Sākumā bija kokss!
IPA ir abreviatūra India Pale Ale jeb Indijas gaišais eils. Ja pastāv Indijas gaišais eils, tātad ir arī gaišie eili, kas nav no Indijas. Gaišais eils (Pale Ale) ir alus stils, kas radies Anglijā 17.gs vidū un kļuva populārs 18. gs sākumā. Šis alus radies tehnoloģiskā progresa ietekmē. Pirms gaišā eila iesals tika kaltēts kurinot malku. Nestabila temperatūra un dūmi radīja tumšu krāsu un grauzdēti-kūpinātu garšu. Jauns kurināmais materiāls kokss – koksētas akmeņogles – ļāva aldariem iegūt nebijuši gaišu iesalu bez dūmu klātbūtnes. Tā arī radās Pale Ale – dzintara krāsas eils, ar izteiktu apiņu garšu, ko vairs neslāpē kūpinājums un grauzdējums.
No pirmās gaišo eilu radīšanas dienas tie sāka iegūt jaunas formas un apveidus. Stils strauji ieguva popularitāti, un drīz vien katrs britu aldaris vārīja šo gaišo un rūgto alu. Taču, izrādās, ka gaišo eilu garšā būtisku lomu spēlē ģeogrāfija – izmantotais ūdens. Slavenākais gaišais eils tika vārīts Burtonā, kur vietējais ūdens ir dabiski cietāks (nekā, piemēram, Londonā). Ūdens cietība ietekmē to kā apiņu rūgtums atveras alū, tāpēc ūdens radīja gaišo eilu garšas dažādību.
!NB! Gaišo eilu angļu entuziasti mēdza saukt arī par bitteri. Aizvien nav skaidrības, kur beidzas gaišais eils un sākas bitteris – līdzīgi kā ar porteriem un stautiem. Klīst baumas, ka atšķirība ir pasniegšanā – no mucas (bitteris) vai no pudeles (gaišais eils).
Kāds sakars ar Indiju?
Indijas gaišais eils radās Britu koloniālisma rezultātā. Britu kolonisti Indijā atteicās dzert vietējo rīsu alu apo un nespēja karstumā uzbrūvēt savu. Vienīgais risinājums šim alus trūkumam bija importēt alu no Anglijas. Vienīgais veids, ka sūtīt alu pāri okeānam, ir brūvējot to stiprāku un vārot ar lielāku apiņu devu (alkohols un apiņi konservē alu un pasargā to no bojāšanās).
Šis alus aizsāka jaunu stilu, kas izcēlās ar neraksturīgi augstu alkohola saturu un plašu apiņu garšu buķeti. Mūsdienās Indijas gaišie eili izceļas ar pārsteidzoši daudz variācijām, kuras īsi mēģināsim iezīmēt.
IPA (Indijas gaišais eils) – gaišs alus ar sausu ķermeni (pēc norūgšanas nepaliek daudz cukura, tāpēc alus ir zema blīvuma/viegls un nav salds). Garšā izceļas apiņi – rūgtums un sveķains aromāts.
Angļu IPA – Sauss dzintara krāsas alus, kas brūvēts ar koksā kaltētu iesalu un aizceļojis uz kādu koloniju. Līdzsvarots alus stils, kurā lielāks uzsvars ir uz apiņiem nevis iesalu.
Amerikāņu “West Coast” IPA – iespējams izplatītākais IPA paveids. Izteikti rūgts un spilgti apiņots alus, ko iemīļojuši “apiņgalvas”. Rietumu krasta brūži atrodas tuvāk ASV apiņu laukiem, tādēļ nekautrējas “pārspīlēt” ar apiņu raksturu – apiņi tika pievienoti pat rūgšanas laikā, nesniedzot papildus rūgtumu, bet atveroties aromātā. Lielu lomu spēlēja arī 70tajos gados selekcionētās apiņu šķirnes ar augstu Beta skābju līmeni (Alfa skābes dod rūgtumu, Beta – aromātu).
Galvenā stila mēraukla ir aromāts un IBU (International Bitterness Units) – jo lielāks cipars, jo krutāka IPA. Ja alus glāze kļūst par izturības pārbaudījumu – visdrīzāk tā ir West Coast stila IPA.
Amerikāņu “East Coast” IPA – Angļu IPA brālēns. Gaišs, rūgtens alus, kurā apiņi ir vērīgi līdzsvaroti ar iesalu. Ja alus šķiet ciešami rūgts un pusglāzē sāc just maizi vai karameli – tā visdrīzāk ir East Coast IPA.
Tumšais Indijas gaišais eils jeb Kaskādes tumšais eils (Cascadian Dark Ale) – Par spīti neloģiskajam nosaukumam, šis ir atsevišķs alus stils, kas piederās IPA kategorijā izteiktā apiņojuma dēļ. Šis ir tumšs alus ar grauzdētu un karamelizētu iesalu bāzi, kam pievienots neraksturīgi daudz apiņu – portera un West Coast IPA ārlaulības bērns.
Imperiālais Indijas gaišais eils (Imperial IPA) – pazīstams arī kā IIPA, DIPA un dubultā IPA. Īpaši stiprs IPA paveids, krāsā tumšāks, ķermenī blīvāks, un ar augstāku alkohola saturu, ko slēpj lielāks apiņu rūgtuma daudzums (augstāks IBU skaitlis).
Milkshake IPA – moderns IPA paveids, kas garšā atgādina augļainu piena kokteili. Vārīšanas laikā šim stilam pievieno laktozi un augļus. Laktoze ir nerūgstošs piena izcelsmes cukurs, kuras klātbūtnē IPA iegūst pilnmiesīgāku, maigāku sajūtu. Laktoze paslēpj rūgtumu, taču atstāj aromātu. Rezultātā var pievienot “pārspīlētu” apiņu daudzumu – kā ar cukuru un citrona šķēli.
Kombinācijā ar augļiem šis stils izceļas ar augļainumu un rūgtumu atstāj fonā. Šis IPA paveids lieliski uzrunās cilvēkus, kas parasti vairās no rūgtiem aliem, palaižot garām apiņu garšu un aromātu.
NEIPA (New England IPA) – jauns IPA paveids, kas vēl nav birokrātiski pieņemts par stilu, taču tiek plaši brūvēts. Apiņots alus, kas izceļas ar izteikti duļķainu ķermeni. Šis duļķainums var tikt panākts manipulējot ar sastāvdaļām – raugs, kas ilgāk nenosēžas, kviešu iesals vai auzas, kas rada duļķainu ķermeni vai vājprātīgs daudzums ar apiņiem, kas pievienoti rūgšanas laikā (“sausā apiņošana”). Šie apiņi īpaši nepalielina rūgtumu, taču atstāj izteiktu apiņu aromātu. Arī pats stils rezultātā nav īpaši rūgts un izceļas ar eksotiski, sveķainu apiņu garšu un smaržu.
Sulīga IPA (Juicy IPA) – par šo stilu vēl zinātnieki strīdās vai tas ir NEIPA sinonīms, varbūt Milkshake vai atsevišķa recepte. Līdzīgi aromātisks un augļains kā NEIPA, taču ne obligāti duļķains. Garšas uzsvars ir uz apiņu augļainajām notīm, kas rada sulīgu augļu iespaidu. Arī šim stilam mēdz piešaut Laktozi, lai palielinātu aromātu un garšu, bez papildus rūgtuma. Ja trūkst augļainuma, drosmīgākie aldari pievieno augļu vai ogu šļuru.
Session IPA – Termins ar kuru apzīmē IPA, ar zemu alkohola saturu ilgākām degustēšanas sesijām. Zemais alkohola saturs bieži vien paredz arī mērenu rūgtumu.
Beļģu IPA – alus, kas norūdzis ar beļģu raugu un satur stilam neraksturīgi lielu apiņu daudzumu.
Kviešu IPA (WIPA) – stipri apiņots kviešu alus. Parasti tā ir beļģu wit apiņotā versija, kurai stilā iederas aizjūras garšvielas.
Brut IPA – Mūsdienīgs IPA paveids, kuram pievienota klāt amilāze. Amilāze (amyloglucidase) ir īpašs enzīms, ko aldari izmanto, lai biezus stautus padarītu dzeramus nevis ēdamus ar karoti. Šis enzīms sašķel sarežģītus cukurus, kas parsti paliek alū pēc norūgšanas. Raugs spēj vairāk cukura un rezultātā alus ir sausāks (mazāk salds, mazāk blīvs).
2017. gadā kāds San Francisko aldaris nolēma šo pašu enzīmu piešaut klāt IPA. Brut IPA ir ļoti sauss, bet aromātisks un rūgts alus, kas ķermenī atgādina brut šampanieti.
Noteikti radīsies vēl arī citas IPA variācijas – cilvēkiem garšo apiņi un aldaru radošums ir bezgalīgs. IPA ir drošības saliņa, kad draugi ievilkuši hipsteru alus bārā. Tas ir kaut kas, ko vienmēr var pasūtīt un justies iederīgam modernajā alus pasaulē. Taču IPA sūtīšana nedrīkst palikt par pašmērķi – tas nav viens nemainīgs alus, katrs krogs, katrs aldaris rada savu IPA, spēlējoties ar apiņiem vai stilu kā tādu. Alus pasaule ir mežonīga, likumu nav un pastāv tikai ieteikumi.
