Grieķu alus lāsts

KĀ ASPRĀTIS AISHILS NOGRŪDA ALU NO OLIMPA.

Raudzēto dzērienu vēsture līdz salīdzinoši nesenam laikam
vienmēr bijusi cieši saistīta ar reliģiju, līdz ar to šiem dzērieniem allaž piedēvētas dažādas ticībā
balstītas īpašības. Reta ir senā kultūra, kurai nebūtu par apreibināšanos atbildīgas dievības. Šajā ziņā
senie grieķi nebija nekāds izņēmums, arī viņiem bija neierobežotas līksmības dievs, kurš bija cieši
saistīts ar raudzētiem dzērieniem – Dionīss. Šajā laikā, starp 15. un 6. gadsimtu pirms mūsu ēras,
grieķi īpaši nešķiro raudzētos dzērienu – tiek dzerts gan vīns, gan medalus, gan alus, gan dažādi šo
dzērienu sajaukumi dažādās raudzēšanas stadijās. Tas ir arī laiks, kad aktīvi notiek ideju apmaiņa gan
ar ziemeļniekiem, gan dienvidniekiem. No trāķiešiem, kas apdzīvo teritorijas uz ziemeļiem no klasiskās
Grieķijas ir cēlies Dionīsa kults, kurš sākotnēji vairāk bija saistīts ar medalu un alu. Bet no
feniķiešiem grieķi iemācās audzēt vīnogas un gatavot vīnu. Pirms feniķiešiem nav vēsturisku liecību par
vīna dārziem, jo ogas šīm dzērienam tiek vāktas brīvā dabā. Tāpat vēsture klusē, vai atrašanās šajā
reibinošo ideju krustpunktā bija viens no iemesliem klasiskā laikmeta pirmsākumiem senajā Grieķijā, taču
ap 6. gadsimtu grieķi sāk pamatīgi aizdomāties.

Ir iespējams vārdā nosaukt un uzskaitīt tos ietekmīgos grieķu domātājus, kuri vainojami visas taustāmās
pasaules, tai skaitā cilvēka, sadalīšanā četros elementos – uguns, gaiss, zeme un ūdens. Tā kā tais
tālajos laikos bija ierobežotas iespējas šo apgalvojumu pārbaudīt, tad šis dalījums visai ātri
izplatījās uz medicīnu – katra cilvēka veselība bija atkarīga ķermenī uzturētā šo pamatelementu
līdzsvara. Diemžēl, izņemot ūdeni, nevienu no elementiem tīrā veidā parastais cilvēks īsti nevarēja
uzņemt, līdz ar to bija nepieciešams visu ikdienas produktus sadalīt četrās kategorijās.

Papildus medicīnai un uzturvielām šis dalījums izplatās arī
uz rakstura iezīmēm, īpašībām un pat dzimumiem, kā arī tiem ieteicamām diētām. Graudaugi, kas
nepieciešami alus gatavošanai, kļūst par mitri vēso uzturvielu (Zeme un Ūdens), bet vīnogas par karsti
sauso (Uguns un Gaiss). Tāpat tiek iedalītas raksturveidojošās īpašības – vīrišķība kļūst sausi karsta,
bet sievišķiba – mitri vēsa. Līdz ar to arī maize kļūst par vīra cienīgu ēdienu, jo gatavošanas procesā
tā ir zaudējusi savu sievišķīgo dabu, bet alus gatavošanas process tais laikos nebija pietiekoši karsts
un sauss, lai iznīdētu no graudaugiem īstam vīram nevēlamās īpašības. No šī brīža maize un vīns kļūst
par pamatu vīra cienīgai maltītei.

Nepaiet ilgs laiks, kamēr šie zinātniskie sasniegumi atstāj
savu nospiedumu reliģijā – Dionīss kļūst par izteiktu vīna aizbildni. Savā ziņā pagrieziena punkts šajā
stāstā ir kāds grieķu dramaturgs vārdā Aishils. Par viņa lielāko jaunievedumu klasiskajā dramaturģijā
tiek uzskatīta otrā teicēja pievienošana savās lugās (pirms tam uz grieķu skatuves kāpa viens teicējs –
protagonists – un koris). Lai arī mūsdienu teātris sen vairs necieš no divu aktieru važām, cilvēces
ikdienu joprojām nedaudz iespaido kāda Aishila personīga tikšanās ar Dionīsu. Šīs tikšanās ietvaros
Dionīss esot pasūtinājis Aishilam četras lugas, kurās asprātīgā un biedinošā garā tiek izsmieti Dionīsa
pretinieki – trāķiešu valdnieki Likurgs un Pentejs. Gan viens, gan otrs atļaujas atraidīt Dionisa svītu
un tās ar apreibinošanos saistītajiem rituāliem, kā rezultātā abi saņem Dionisa sodu – viens paliek
traks un sacērt savu dēlu, bet otru, ģērbtu sievietes drēbēs, nogalina Dionisa apreibinātu sieviešu
pūlis. Intreresanti, ka šajā lugās Dionīss jau kļuvis par vīna aizbildni, bet Likurgs un Pentejs ir citu
dzērienu cienītāji vai, visdrīzāk, atturībnieki. Jebkurā gadījumā abi šie piemēri liek grieķiem pamatīgi
aizdomāties otro reizi un lai izbēgtu no Dionīsa dusmām tie nolemj – Dionīss ir vīna, teātra un
līksmības dievs, kuru labāk nekaitināt dzerot alu vai medalu. Aishila paraugam seko citi dramaturgi,
kuri ikgadējos Atēnu teātra svētkos slavina Dionīsu kā vīna aizbildni. Tā kā grieķi ļoti lepojās ar savu
teātri, tad tas kļūst par vēl kāda dalījuma pamatu – teātris ir raksturīgs civilizētiem ļaudīm, bet
pārēji ir barbari.

Grieķu civilizācija, ar Maķedonijas Aleksandra falangu
palīdzību, šo skatījumu uz īsu mirkli iznēsāja pa visu zināmo pasauli, taču bez paliekošiem panākumiem.
Ēģiptē un Divupē turpina dzert visdažādākos raudzētos dzērienus. Šo melno darbu paveic grieķu
civilizācijas cītīgākie pasaulē nesēji – romieši. Lai arī latīņu valoda bija Romas impērijas varas
valoda, tomēr grieķu valoda bija populāra otrā valoda valdošās elites vidū. Gluži kā romieši gandrīz bez
labojumiem (atskaitot vārdus) pārņēma grieķu dievu panteonu, tāpat arī daudzi grieķu ikdienišķie
pasaules uzskati atrada siltas vietas romiešu sirdīs un prātos. Nicinājums pret jebkuru dzērienu izņemot
vīnu bija viens no tiem. Savā ziņā romieši gājā pat tālāk – tiek uzskatīts, ka Romas Impērija izmantoja
vīna tirdzniecību savās stratēģiskajās interesēs. Vispirms romieši pārdeva barbariem, proti, jebkuriem
cilvēkiem, kas dzīvoja aiz Roma robežām, vīnu, bet tad piedāvāja iemācīt pašiem audzēt vīnu apmaiņā pret
kļūšanu par Romas Impērijas sastāvdaļu. Gadījumā, ja barbari atteicās, romieši uzdāvināja barbaru
vadoņiem pietiekoši vīna, lai visi piedzertos, bet pēc tam apkāva un tāpat panāca savu. Šī taktika
Eiropā diezgan labi kalpoja līdz mirklim, kamēr romieši nesasniedza vīnam derīgu vīnogu dabīgā
izplatības areāla robežu, kas tad arī kļuva Romas Impērijas faktisko robežu.

Vēsturiskās taisnības labad gan jāpiemin, ka daudzās provincēs vienkāršie ļaudis turpināja dzert alu,
taču gan vietējie dižciltīgie, gan, protams, romiešu vietvalži, izvēlējās tikai vīnogu vīnu. Līdz ar to
romiešu laikos Eiropā nostiprinās stereotips, ka bagātie un pie varas esošie izvēlas vīnu, bet
darbaļaudis – alu. Līdz mūsdienām gan šis māņtcībā balstītais alus un vīna dalījums ir nodzīvojis
pateicoties vēl vienam romiešu izgudrojumam – kristietībai, taču tā jau ir nākamā lappuse alus vēsturē.